10.diena. Quéntar – Granada.

20.aprīlis, 2024, 17.3 km. No rīta tieku pie lielas krūzes kafijas, ko malkojot, varu nesteidzīgi atvadīties no šīs jaukās vietas. Tas jau nemaz nav pārsteigums…atkal jātiek pāri kādam kalnam. Šoreiz tie ir maigie, apaļīgie. Kad jau apmēram esmu augšpusē, sākas tāda neliela pastaiga pa kalnu korītēm…visu laiku pa kāda kalna galu. Kā tāds Dieviņš, padomāju. Lai vai kā, garais kāpiens augšup un nemitīga kāpelēšana atgādina, ka ar kafiju vien nepietiks šādām nodarbēm, tapēc atrodu skaistu skatu, nolobu savu pēdējo oliņu un ieturu brokastis…vienlaicīgi atvados arī no Tierra Nevada sniegotajām virsotnēm. Ja mani neaiznesīs galīgi šķērsām, tad tās vairs redzamas nebūs. Soļoju un domāju….vakaros pierakstu datumus, laikus, km, bet jau kādu laiku pilnīgi noteikti esmu pazudusi laikā un dažbrīd arī telpā. Kad aizelsusies kāpju kalnā, tad esmu tieši tur un tad, kad, mēģinu nenoslīdēt uz pakaļas lejup… arī esmu tieši tad un tur. Un nav tam pilnīgi nekāda sakara ar mūsu tik iecienītajām cēloņsakarībām… tobiš…ja kāpsi augšā, būs jākāpj lejā un otrādi. Kaut ko tādu pievilkt laikam un telpai šķiet ķiķinoši smieklīgi. (Ok, te jau var just, kur aizstaigājies mans prāts)))!) Ieeju Granādā no smukās – tūristu iecienītās puses. Alhambra rotājas visā tās krāšņumā. Tūristus te arī uzreiz var atpazīt, tie, izrādoties, šīberē pa vietām, kas jāapmeklē. Šai pusē jūtos kā tāds apskates objekts, jo mana bambusa nūja, noplukusī mugursoma un pagurušais skats piesaista uzmanību. Granāda atstāj tādas pilsētas sajūtu, kur braukt pazīmēties tūristiem un atrauties jauniešiem. Esmu te jau bijusi, tāpec neskumstu, ka lietus, kas nemitējās līt visu pēcpusdienu un vakaru nogrāva manus pēdejos plānus apskatīt da jel kaut ko. Nu tad noslēdzot šo etapu tāds kā kopsavilkums. Granādas apgabals līdz šejienei skaists un kalnains. Lai gan runā, ka, kaut kur kāds esot, un kāds kaut kur ejot, cilvēku Ceļā nav. Sākot no Almerías šis ir bijis vislabāk iezīmētais ceļš (aplausi par to). Jebkurā brīdī, kad iezogas šaubas, kur iet, tik apskaties apkārt…zīme, norāde, dzeltenā bulta vai kā reiz dzeltenais krusts…tur nē! Krāsas svaigas un pamanāmas. Tas, kas nav dzirdams – ir “Buen camino”. Varbūt tāpēc, ka tiešām nav cilvēku un šis ceļs nav tik polulārs. Nav arī tādas lietas kā “Peligrim menu”. …un …te nav tādas lietas kā “un café grande”!!! …visas vienādi nelielas. Rīt tad tālāk.