13.diena. Alcalá de Real – Alcaudete.

23.aprīlis, 2024, 23.3 km. Ir tādas dienas, kad nekas īpašs nenotiek. Un labi, ka tādas ir. Ir iespēja apdomāt kadu lietu, un šeit katru domu var izgrozīt lēni un no visām pusēm. Ah jā, tās uz aktivitātem vērstās te nedomajās, vismaz man nē. Pagajušajā gadā, ejot Via de Plata, man bija viens jautājums – vai es vispār varu to izdarīt? …un otra vēlme / uzstādījums / gaidas / parliecināšanās (un neviens no šiem vārdiem neatspoguļo tā būtību), uz priekšu neko neplānot, naktsmītnes nepasūtīt, t.i. pilnībā paļauties uz procesu. Nu lūk, šodien eju un domāju, ka toreiz, kāda mana daļa, kam patīk, pārliecināties, kontrolēt un parbaudīt visu…rūpīgi sekoja līdzi manām gaitām. Sak’, strādā tas, vai nē….nu tas, ka viss jau tāpat notiksies. Nu, protams, viss notikās. Šodien esmu brīva no jebkādiem ierobežojumiem, vai tie būtu vērsti nākamo soļu plānošanas virzienā vai tieši pretēji. Viss notiks tieši tad, kad tam jānotiek un tieši labākaja veidā. Un man tas vairs nav ne jāapstrīda, ne jāpārbauda. Ohhh….zaķis…un vēl viens! Manu prātuļošanu pārtrauc zaķi, kas ik pa laikam cilpo pāri ceļam…ļipas vien nozib. Jautri. Apkārt olīvkoki un olīvkoki un daudz olīvkoki. Nebeidzamas plantācijas. Kaut kur pusceļā jabūt vienam ciematam ar kafejnīcu. Kad ceļš jau tuvojas šai vietai, pirmo reizi sastopos ar norāžu mišungu. Tur, kur man būtu jāiet, divi trekni krusti un ceļazīme pa kreisi, kalnā augšā. Un ne tikai bulta, bet jauni skaisti stabiņi ar norādēm. Nodomāju, varbūt iezīmēts, kāds jauns posms, bet, kad pēc metriem 600…700, redzu, ka attālinos no ciemata, kam man būtu jāiet cauri gan augstumā, gan attāluma ziņā, apgriežos un eju atpakaļ. Un labi, ka ir telefons, kur pārliecināties par maršrutu. Jau pēc gabala dzeltenās bultas atsākas un nu jau ved pareizi. Ciemats mazs, skaists, tukšs. Bāra te vaļā neviena nav, bet ir atvērts mazs supermercado. Arī par to paldies. Piepērku klāt kaut ko ēdamu un dzeramu un vietējā skaistajā laukumā uzorganizēju sev pikniku. Vieta, kur palikt Alcaudete. Atkal alberģu vai lētāku piedāvājumu nav. Viesu nama restoranā man paziņo, ka uz vakariņām šeit viss ciet, bet varot iet…2 vietas esot, kur paēst. Viena ciet, otrā man vakariņas piesola pēc 9 vakarā. Jopcik, man jau miegs uz to brīdi nāk. Atkal izglābj mazs veikaliņš, bet nu sajūta tāda, ka visu laiku tāda neliela bada sajūta. …un vēl sajūta, ka te katru otro dienu miestā, kur esmu, ir kāda fiesta. A ja fiesta, nekas nestrādā.